Tālmācība

240541863_4273284052721467_1070280727018645270_n

Mazliet par tālmācības izcelsmi…*

Pasaulē tālmācība sāka attīstīties 19. gs. beigās, tomēr cilvēki savu brīvo laiku papildu zināšanu ieguvei izmantoja jau daudz agrāk.

Pastāv uzskats, ka tālmācības pirmsākumi meklējami 1728. gadā. Par to liecina materiāls, kas publicēts avīzē “Boston Gazzete” 1728. gada 20. martā: skolotājs Kalebs Filips (Caleb Philip) piedāvā iespēju apgūt zināšanas, studiju materiālus regulāri (vienreiz nedēļā) saņemot pa pastu. Šis process tika nodēvēts par “jauno ātrrakstīšanas jeb stenogrāfijas” metodi.

Pēc simt gadiem (1833. gadā) līdzīga rakstura sludinājumi parādās arī zviedru avīzē “Lunds Nekoblad”. 1840. gadā tālmācību sāka izmantot arī Anglijā. Galvenie nopelni te ir Īzakam Pitmenam (Isaack Pitman): viņa studenti tulkoja Bībeles fragmentus un pa pastu sūtīja tos koriģēšanai.

Šī metode tika kombinēta ar svēto rakstu klātienes studijām, vēlāk tika sagatavoti arī speciāli uzdevumi. Jaunā studiju forma kļuva par pamatu un aizsākumu Īzaka Pitmena Neklātienes koledžas izveidošanai.

No angļiem tālmācības tradīcijas pārņēma vācieši: 1856. gadā francūzis Šarls Tusēns (Charles Toussaint) un vācietis Gustavs Langenšeids (Gustav Langenscheidt) Berlīnē izveidoja neklātienes skolu, kurā bija iespējams apgūt valodas. Amerikā tālmācības sistēmas pamatlicēja bija Anna Eliota Tiknora (Anna Eliot Ticknor), kas izveidoja un no 1873. līdz 1897. gadam vadīja t. s. “mājmācības” skolu. Studiju pamatā bija vēstuļu apmaiņa starp skolēniem un skolotāju, kā arī īpaši izstrādāti testi.

Pirmās mācību iestādes Latvijas teritorijā radās 13. gs. Tās dibināja katoļu garīdznieki, kas šeit ieradās kopā ar vācu bruņiniekiem. Mācības notika latīņu valodā. Vēlākajos gadsimtos tika izveidotas pirmās laicīga tipa skolas, un to uzdevums bija sagatavot kadrus valsts un pilsētu pārvaldei. Mācības šajās skolās notika vācu valodā un tās bija paredzētas vācu tautības iedzīvotāju atvasēm. Kaut arī pirmā latviešu skola tika izveidota Rīgā 16. gs. beigās, par latviešu skolām mēdz runāt, sākot no zviedru laikiem Vidzemē kad 17. gs. vidū tiek izdots rīkojumus, lai katra draudze rūpētos par tās locekļu skološanu. Draudzes baznīcām ir atļauts dibināt skolas vai arī nodrošināt to, ka ķesters (draudzes skolotājs) iet apkārt pa mājām un ļaudīm māca, kas ir Dievs, Dieva vārds, Svētā Trīsvienība, mūžīga dzīvošana, nāve un elle.

Pēc Lielā Ziemeļu kara — 18. gs. un Vidzemes (stils)kļūšanas par Krievijas provinci zviedru izveidotā ļaužu skološanas sistēma šajā Latvijas novadā panīka, bet latvieši izglītojās paši, mājmācības ceļā itin labi apgūstot gan lasīšanas, rakstīšanas un rēķinu tehnikas prasmes. Tāpat mājmācībā latvieši apguva arī tautas gara mantas — teikas, pasakas, sakāmvārdus, tautasdziesmas un to dziedāšanu.

Jaunas pārmaiņas izglītošanā nesa 19. gs., kad tā sākumā Krievijas cars Aleksandrs I izveidoja Tautas apgaismošanas ministriju. Tās pārziņā nodeva skološanas lietas visā valstī. Laikam ritot, Latvijā tika izveidotas vairāku veidu skolas — draudžu un pagastu skolas (3-gadīgas sākumskolas), elementārskolas, apriņķu—pilsētu un ministrijas skolas, kā arī guberņu skolas—ģimnāzijas.

Vienlaicīgi izstrādāja un apstiprināja šo skolu mācību plānus un noteikumus. 19. gs. nogalē latviskas izglītības attīstību sāka traucēt Krievijas valdība, kas uzskatīja, ka iedzīvotāju tuvināšanās Krievijai nav iespējama bez krieviskas izglītības, krievu valodas un krievu kultūras. Turpmāk tiek noteikts, ka mācībās svarīgāka par vācu un latviešu valodu ir krievu valoda. Daudzās skolās krievu valoda tiek noteikta par galveno mācībvalodu. Šādos apstākļos latvieši arvien biežāk sāka izmantot iepriekšējos gadsimtos pārbaudītu metodi — mājskološanos, ko skolu inspektori visiem līdzekļiem centās iznīdēt.

Jaunas pārmaiņas, kas nostiprināja latviešu izglītību un latvisku skolu norisinājās pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, kad ar jauniem likumiem, noteikumiem un rīkojumiem apstiprināja valsts izglītības iestāžu struktūru, skolu mācību programmas un izglītības normas jeb standartus. 1921. gada 30. septembra likums “Par tautas augstskolām” paredzēja brīvus tautas izglītošanās dažādus veidus (piemēram, kursu, lekciju vai semināru veidā) ārpus valsts noteiktās obligātās izglītības iestāžu struktūras un programmām. Latvijas valsts izglītības sistēma paredzēja arī to, ka obligātu izglītību līdz 16 gadu vecumam var iegūt tā sauktajās papildskolās, kur mācības bija organizētas vakara kursu un svētdienas skolās.

Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas padomju varas gados Latvijā esošā izglītības sistēma tika pārveidota. Būtiski mainījās mācību saturs — par tā idejisko pamatu visos mācību priekšmetos kļuva marksisms—ļeņinisms. Visu pakāpju skolās ieviesa vienotus mācību plānus un programmas, kas nodrošināja secīgumu, skolēniem pārejot no vienas izglītības pakāpes nākamajā. 20.gadsimta 50.—60.gados sākās pāreja uz vispārējās vidējās izglītības ieviešanu, kuru varēja iegūt arī vakara—neklātienes apmācību formā.

* https://lv.wikipedia.org/wiki/T%C4%81lm%C4%81c%C4%ABba

 Šī programma ir domāta tev, ja:

  • dzīvo ārzemēs;
  • mācības klātienē nevari apvienot ar topošo karjeru, darbu vai ģimenes dzīvi;
  • nevari apmeklēt skolu veselības, sociālu vai citu apstākļu dēļ;
  • savulaik neesi ieguvis izglītības dokumentu, bet tagad vēlies nokavēto atgūt.

rzems-talmaciba